Nemierīgā vēsture ir padarījusi Baltijas iedzīvotājus izturīgākus pret propagandu, taču mēs maģiskā kārtā neesam imūni pret dezinformāciju

Baltijas informācijas traucējumu apkarošanas centrs (BECID) ir tikko uzsācis darbību, un mēs sākam savu bloga publikāciju sēriju ar īsu pārskatu – kāpēc pasaulei ir vajadzīgs cits zināšanu un darbības centrs un kādēļ Baltijas valstis ir gan unikālas, gan universālas. Maija Klāsena (Maia Klaassen) ir jaunākā zinātniskā līdzstrādniece plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes jomā Tartu Universitātē un BECID centrā. Maija ir koordinējusi centra izveidi un ir persona, kas saņem visvairāk “Atvainojiet, vai jūs varētu man pateikt, kur/kurš/kas…” veida jautājumu e-pastus par centru. Ir loģiski, ka mēs sākam ar īsu interviju ar Maiju.

Kāpēc mums ir vajadzīgs tāds rīcības un zināšanu centrs, kāds ir Baltijas informācijas traucējumu apkarošanas centrs?

Daudzus gadus mums nebija vajadzīgs BECID! Tāpēc varētu diskutēt, ka joprojām varētu turpināt katrs savā stūrī, darot savas lietas un cerot, ka šī lielākā stratēģiskā aina sāks spēlēt mazākas lomas.

Tas, ko esam atklājuši, piemēram, par stratēģiski manipulētiem kaitīgiem naratīviem – tie īsti neapstājas pie Igaunijas vai, teiksim, Latvijas robežas. Patiesībā mēs esam atklājuši, ka daudzi dezinformācijas naratīvi, kas tiek izmantoti, lai manipulētu ar publisko viedokli, patiesībā ir identiski ļoti dažādās pasaules daļās. Var redzēt tikai ļoti sīku detaļu izmaiņas, bet pārsvarā tā ir “copy-paste” darbība.

Vienkāršs piemērs varētu būt tas, ka jaunā agresijas viļņa sākumā, ko Krievija uzsāka pret Ukrainu, bija dezinformācijas plūsma tenku veidā – “Ak, pie mums dzīvo šie bēgļi, kuri piečurāja mūsu gaiteni”. Šis bija stāstījums, kas parādījās uzreiz, un jūs pirmās dienas laikā varat atrast to pašu stāstu vēl 7 vai 8 valstīs.

Tā nav nejaušība, tā nav “Igaunijas problēma”, bet gan mērķtiecīgs naratīvs visā mūsu reģionā. Tādējādi reģionālā sadarbība varētu nodrošināt, ka tā vietā, lai katrs sēdētu savā stūrī un dublētu darbu, mēs varam sadarboties, dalīties ar materiāliem un paraugpraksi, vienlaikus atvieglojot individuālo slodzi.

Trīs Baltijas valstis – vai tās atšķiras viena no otras? Un, lai redzētu kopainu – vai Baltija kaut kā atšķiras no pārējās Eiropas vai pasaules?

Informācijas noturības un noturības pret dezinformācijas naratīviem izveides kontekstā. Mums ir daudz kopīgā. Bet jūs jau varat redzēt, pat pēc mūsu demogrāfiskā sastāva, ka būs dažas atšķirības. Piemēram, Igaunijā un Latvijā ir diezgan liels krievvalodīgo vietējo iedzīvotāju skaits, bet Lietuvā tas ir mazāks par 5 %. Tādēļ, protams, mūsu pieeja Kremļa dezinformācijai nevar būt un nav vienāda.

Un arī mūsu stratēģiskajos dokumentos var redzēt atšķirības, kas, manuprāt, ir diezgan interesanti. Igaunijā runā par informācijas noturību kā jēdzienu, kas galvenokārt ir saistīts ar to, kāda ir mūsu pašreizējā informācijas vide. Lietuva to daudz vairāk ir veidojusi uz informācijas drošību un runā par to, kā informācija ietekmē valsts drošību. Latvija ir kaut kur pa vidu, tāpat kā tās ģeogrāfiskais novietojums. Šajā ziņā jūs varat redzēt, ka mums ir dažādas neaizsargātas grupas, demogrāfija, stratēģijas, pieejas un valoda.

Bet mums ir arī daudz kas kopīgs. Mūs saista vēsture – ikviens, kurš ir dzīvojis PSRS sastāvā, uz propagandu, cenzūru, informācijas slēpšanu no tautas skatās pavisam savādāk. Tas ir tieši saistīts ar mūsu brīvību, vai ne? Tādēļ tas rada sarežģītu pamatu. Vēl viens piemērs – naida runas un simbolu, piemēram, nacistu simbolikas un ideoloģijas, lietošanas regulējums. Iepriekš mums nebija regulējuma, bet tagad beidzot ir. Apdraudējums mūsu informācijas videi beidzot bija tik būtisks, lai spertu šo soli.

Mūsu reakcija, iespējams, atšķiras no Rietumeiropas, jo mums ir atšķirīga vēsture, pieredze un izpratne par notikušo. Tomēr šīs atšķirības nav tik lielas, lai mums būtu pavisam cita pieeja. Piemēram, nemierīgie laiki vēsturē, iespējams, ir padarījuši mūsu žurnālistus, drošības spēkus, aizsardzības ekspertus un ikvienu indivīdu patiešām daudz izturīgāku. Bet Baltijas valstis noteikti nav maģiski imūnas pret dezinformāciju.

Mēs dzīvojam globālā krīzē. Jautājums ir par to, kā mazās atšķirības un zināšanas par šīm detaļām var dot labumu plašākai sabiedrībai.

Kas ir tā viena lieta, informācija, kuru jūs vēlētos, lai visi cilvēki zinātu un apzinātos?

Viena lieta, par ko es dažreiz esmu nedaudz apbēdināta, ir pieņēmums, ka dezinformācijas apkarošanu kaut kādā veidā var veikt ar milzīgu politisko un sabiedrības atbalstu. Ļaujiet man paskaidrot. Es pilnībā piekrītu Itālijas Digitālo mediju novērošanas centra direktoram Džanni Riotam (Gianni Riotta), kurš nesen savā runā teica, ka “mums netiek pietiekami daudz uzbrukts, un tas nozīmē, ka mums neklājas pietiekami labi”.

Mūsdienu skumjā patiesība, nedaudz apbēdinoša realitātes apzināšanās, ir tāda, ka, ja mums labi veicas mūsu jomā, mums ir jāsaskaras ar pastāvīgiem “troļļu”, botu, politiķu, aktīvistu utt. uzbrukumiem. Mēs, iespējams, nepietiekami bakstām, nedarām pietiekami daudz, lai sarūgtinātu cilvēkus, kuri maksā naudu, vai neieguldām citus resursus, lai radītu šos naratīvus un dezinformāciju. Tāpēc šī man ir vērtīga doma, un tā varētu būt noderīga citiem, kas cenšas panākt pozitīvas pārmaiņas.

Uzbrukumu trūkums liecina, ka mums vajadzētu darīt vairāk. Jautājums ir arī par to, cik liela krīze, mūsuprāt, šobrīd notiek? Manuprāt, ar visiem mūsu centriem mums patiešām jau vajadzēja pārvarēt šo šķērsli, bet patiesībā mēs tikai gatavojamies šim solim. Galvenais pozitīvais aspekts ir tas, ka esam nerimstoši. Lielām savstarpēji saistītām organizācijām un sistēmām ir vajadzīgs laiks, lai tās sagatavotos, bet, kad tas notiek, tās var radīt milzīgas pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā.