MIL “zelta uzdevumi” paļaujas uz atklājumiem, piedzīvotām pieredzēm un pārdomām
Plašsaziņas līdzekļu un informācijas lietotprasmes mācīšana var būt milzīgs uzdevums — tik daudz kas ir jāaptver, ir tik daudz tēmu un tik dažādas unikālas plašsaziņas līdzekļu pasaules. Mēs jautājām pasniedzējiem, kas patiešām darbojas, un kādi ir “zelta uzdevumi”, kurus viņi iesaka?
Protams, mums ir vispārīgi ietvari un modeļi (skatiet UNESCO pamatdokumentu MIL mācīšanai), nacionālās mācību programmas un mācību grāmatas, dažādas krātuves un rīku komplekti, kas izstrādāti īstermiņa projektos utt. Bet kā ir ar pasniedzēju subjektīvajiem viedokļiem un plašo pieredzi? Mēs uzdevām mūsu BECID pasniedzējiem vienu vienkāršu jautājumu — kas ir tas mācību uzdevums, aktivitāte vai rīks, kas darbojas pārliecinoši? Konkrētu mācību priekšmetu un plašsaziņas līdzekļu nodarbību pasniedzēji, jaunatnes darbinieki, jaunie žurnālisti, jauniešu projektu veicinātāji un augstākās izglītības mācībspēki sniedza kvalitatīvas atbildes.
Pazīstamie plašsaziņas līdzekļi, neizpētītie ceļi, neinformētais es
Populāras šķiet trīs vispārīgas pieejas, jo tās atbalsojas visos piemēros, par kuriem runā pedagogi — plašsaziņas līdzekļu tekstiem ir jābūt skolēniem aktuāliem un pazīstamiem; izglītojamajiem ir jābūt “Aha!”-mirkļiem; un ir jābūt laikam pārdomām.
Pirmkārt, nav jēgas mācīt plašsaziņas līdzekļu žanrus, kas jauniešiem šķiet pilnīgi sveši — viņu informācijas plūsmas vienkārši neatbilst tradicionālās žurnālistikas plašsaziņas līdzekļu modeļiem. Pasniedzēju atnesto pazīstamo plašsaziņas līdzekļu tekstu piemēri ietvēra faktu pārbaudi TikTok un YouTube īsajos videoklipos, vizuālo materiālu pārbaudi, kas izplatījušies dažādās platformās, zīmolu saukļus un neatzīmētu sponsorēšanu sociālo mediju saturā.
Taču acīmredzot tas nenozīmē, ka ir jāpieturas tikai pie jauniešu kultūrām un žanriem — MIL ir paredzēts paplašināt redzesloku, rosināt interesi par neizpētīto. Jaunā žurnāliste un mediju aktīviste Angelīna Lona (Angelina Lon) ir novērojusi, ka pusaudžiem patīk uzdevumi, kuros viņi var kaut ko izdomāt vai piedāvāt problēmas risinājumus. Šī pieeja apbalvo audzēkni ar atklājumiem, radošuma iespējām un koncentrēšanos uz uzdevumu. Zinātnes komunikāciju speciāliste Merli Vajakas no Tallinas Universitātes izmantoja uzdevumu, ko var dēvēt par “Redakcijas detektīvu”. Izsekot, kuri plašsaziņas līdzekļu kanāli pieder vienai korporācijai, padarīt neredzamās saites un saiknes redzamas, ir noderīgi dažādos veidos — no meklēšanas prasmēm līdz savu kampaņu sasniedzamības plānošanai. Tartu Universitātes informātikas lektore Mirjama Pālesa (Mirjam Paales) šo principu pārnes mikrolīmenī un ar saviem studentiem izmanto “Google Thyself” — sava veida izpētes uzdevumu: “Un tad mēs apspriežam — vai tas attiecas uz tevi? Tāpat kā kāds, kuram vēlies līdzināties? Kuram varētu būt šāds pirmais iespaids par tevi?”.
Un visbeidzot pašrefleksija: savā ziņā mēs esam svešinieki paši sev, un mums ir vajadzīgs laiks un pūles, lai analizētu savas domas, uzvedību un attieksmi. Vidzemes Augstskolas rektore un plašsaziņas līdzekļu zinātniece Agnese Dāvidsone ir uzsvērusi neirokognicijas, citiem vārdiem sakot — izpratnes par to, kā darbojas mūsu smadzenes — nozīmi. “Kognitīvās un sociālās shēmas izskaidro dezinformācijas uztveri; mēs paļaujamies uz heiristiku un ietekmējamies no mūsu personības iezīmēm,” Dāvidsone skaidro MIL mācīšanas pamatā esošo pašanalīzes pamatojumu.
Visu veidu atvienošanās uzdevumi var palīdzēt pašrefleksijai, jo kļūšana par “nav” palīdz mums izpētīt mūsu piederības “negribu” grupai dziļumu un pārklāšanos. Citiem vārdiem sakot, lai pamanītu neredzamo sociālo mediju lomu mūsu dzīvē, mums tie uz kādu laiku ir jāatņem. Piemēram, aicinot studentus X dienas izvairīties no sociālajiem medijiem un rakstīt dienasgrāmatu par saviem “pārbaudījumiem un grūtībām”, mēs iegūsim iespēju apspriest vairākas tēmas: rituāli un rutīnas, kas mums saistās ar sociālajiem medijiem, dažādu platformu funkcijas, iespējamās aizstāšanas iespējas, laika ritējums, pieredzētās emocijas, pozitīvie un negatīvie aspekti u.c.
Manipulatori vilki un dziedošie lāči
Kā ar jaunākajām vecuma grupām? Latvijas Nacionālās bibliotēkas plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes eksperts Emīls Rotgalvis minēja rotaļīgas pieejas, kas paredzētas bērniem: “Viens no vadošajiem Latvijas tehnoloģiju uzņēmumiem ir izveidojis programmu, kurā skolotāji var atrast gatavus stundu plānus, uzdevumus un video. Tajos visos darbojas šobrīd ļoti populārais bērnu tēls lācis Ričijs Rū, kurš vada šīs nodarbības un dzied dziesmas par drošību internetā. Rotgalvis norādīja, ka dzīvnieku izmantošanas risinājumi Latvijā jau iepriekš ir darījuši brīnumus. Piemēram, Latvijā ir populāra bērnu grāmata “Caps un ciet jeb Vilks manipulators!”, kas ir pasaka par zvēriem, kuri runā par aktuālām plašsaziņas līdzekļu problēmām.
Zinātkāri meža dzīvnieki parādās arī Lietuvā izmantotajos diskusiju uzsākšanas videoklipos. Projekta DIGIRES galvenā pētniece Aukse Balčītiene ieteica tos jaunākām vecuma grupām, jo sākotnējās testu kārtas uzrāda lielu interesi par šādiem materiāliem.
Plašsaziņas līdzekļu pedagoģe no Igaunijas Ingera Klesmenta (Inger Klesment), kura pievēršas arī jaunākajām vecuma grupām, apraksta “obligātu” spēli katram skolotājam: “Manuprāt, šie mīkstie kabatas kuba kauliņi ir ļoti daudzpusīgi, piemēram, es runāju par kiberhuligānismu, izmantojot mīksto kubu.” Attēli un teksti ir savstarpēji aizvietojami; jūs varat mest vai apgriezt šo objektu otrādi un tas rada taustes elementu digitālajai tēmai. “Tas ir ļoti interaktīvi, jo bērni izsaka savu viedokli, skolotāji klausās un visi mācās viens no otra, “desmit no desmit”, es iesaku!”, piebilst Klesmenta.
Radošā iztēle
Jaunā igauņu žurnāliste Angelīna Lona ir mācījusi un vadījusi studentu grupas vairākās plašsaziņas līdzekļu nometnēs un augstu vērtē uzdevumus, kuros ir radošs elements: “Es liku viņiem iedomāties dažādus risinājumus, veidus, kā padarīt viņu skolu par medijpratīgāko skolu valstī. Kā to varētu paveikt? Cik reāli un paveicami ir šie plāni? Strādāja lieliski un bija patiešām izklaidējoši.”
Igauniete Pille Pruulmane-Vengerfelde (Pille Pruulmann-Vengerfeldt), kura strādā Malmes Universitātē par plašsaziņas līdzekļu un komunikāciju profesori, iesaka lomu spēļu uzdevumu par plašsaziņas līdzekļu tehnoloģijām, ar kuru viņu iepazīstināja Dienviddānijas Universitātes profesore Susana Toska (Susana Tosca). Kā mēs redzam, labas idejas ir patiesi virālas! “Iedomājieties, ka esat kolonizatori uz jaunas planētas, mēs esam izpostījuši Zemi un dodamies tālāk uz jaunu sākumu. Tāpēc tagad mums ir jauna iespēja no jauna izgudrot plašsaziņas līdzekļus un tehnoloģijas! Es piešķiršu gan tēmas (demokrātija, izklaide, tuvība utt.), gan arī dažādas slepenās lomas, lai būtu interesanti – tehno entuziasts, ludīts, neitrāls vērotājs.”
Salīdzināšana un savienošana
Daudzi aprakstītie uzdevumi bija balstīti uz salīdzināšanu – dažādu paaudžu plašsaziņas līdzekļu izmantošanas paradumu salīdzināšanu; vakara ziņu saturs dažādos kanālos; morāla panika saistībā ar tehnoloģijām; viens notikums vairākos laikrakstos; personalizēta sociālo mediju vide. Daži skolotāji salīdzināšanai pieiet brīvā formā, daži piedāvā rūpīgas analīzes matricas un struktūru saviem skolēniem.
Kad skolēni salīdzina savus rezultātus un domas, viņi ātri saprot, kā plašsaziņas līdzekļu pasaules var tik ļoti atšķirties – tāpēc mēs pasauli izprotam tik dažādi!?! Taču šādi salīdzinājumi ir lieliski piemēroti arī, lai uzsvērtu līdzības un pamanītu novirzes plašākā sistēmā. Piemēram, ļoti neobjektīviem plašsaziņas līdzekļu attēlojumiem nav obligāti jābūt uz laikrakstu vākiem, tos var atrast arī sociālajos medijos un Google meklējumos. Viens piemērs bija no universitātes kursa par vardarbību — ko jūs redzat, kad meklējat attēlus par “bērnu seksuālo izmantošanu”? Kādēļ ir šāds attēlojums? Kam tas kaitē? Kādēļ tam ir nozīme un kāda tam ir ietekme?
