FAKTU PĀRBAUDES UN DEZINFORMĀCIJAS REGULĒJUMS BALTIJAS VALSTĪS

ES finansētā projekta ar identifikācijas numuru 118471, kuru koordinē Tartu Universitāte (UTARTU), nodevums D3.4.

2024. gada maijs

Jānis Buholcs | Vidzemes Augstskola
Anastasija Tetarenko-Supe | Vidzemes Augstskola
Sten Torpan | Tartu Universitāte
Andres Kõnno | Tallinas Universitāte
Vanessa Vorteil | Tallinas Universitāte
Auksė Balčytienė | Vītauta Dižā Universitāte
Rimgailė Kasparaitė | Vītauta Dižā Universitāte

KOPSAVILKUMS

Šajā ziņojumā sniegts pārskats par faktu pārbaudes un citu dezinformācijas apkarošanas pasākumu regulējumu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā.

Baltijas valstīs nav likumu, valdības noteikumu vai citu juridiski saistošu dokumentu, kas īpaši regulētu faktu pārbaudi. Tomēr vairumā gadījumu faktu pārbaude notiek žurnālistikas un plašsaziņas līdzekļu regulējuma ietvaros. Faktu pārbaude ir saistīta arī ar citām iniciatīvām un darbībām, kuru mērķis ir ierobežot dezinformāciju. Baltijas valstu tiesību aktos un politikas dokumentos dezinformācija ir atzīta par problēmu, kuras risināšanai nepieciešama mērķtiecīga rīcība. Izpētot dezinformācijas apkarošanas pieejas Baltijas valstīs, iespējams gūt plašāku ieskatu tiesiskajā un politiskajā kontekstā, kurā norisinās faktu pārbaude.

Ziņojumā analizēti Baltijas valstu regulējuma aspekti vairākos līmeņos. Pirmkārt, aplūkots tiesiskais regulējums, izvērtējot attiecīgos likumus, valdības noteikumus, politikas plānošanas dokumentus un citus oficiālus dokumentus. Otrkārt, analizēta 2022. gadā pastiprinātā Prakses kodeksa dezinformācijas jomā īstenošana Baltijas valstīs. Treškārt, aprakstīti dokumenti un pasākumi, kas saistīti ar dezinformācijas apkarošanu, informatīvās telpas stiprināšanu un medijpratības veicināšanu ārpus tiesiskā regulējuma. Ziņojuma noslēguma daļā aplūkota žurnālistikas un faktu pārbaudes pašregulācija, tostarp žurnālistu un faktu pārbaudītāju ētikas kodeksi un profesionālie standarti.

Galvenie secinājumi ir šādi:

1. Baltijas valstis ir izvēlējušās atšķirīgas pieejas dezinformācijas apkarošanai. No vienas puses, personām, kuras izplata nepatiesu informāciju, var piemērot tiesību normas, kas paredzētas huligānisma vai sabiedriskās kārtības traucēšanas novēršanai. No otras puses, Lietuvas Kriminālkodeksā dezinformācija ir definēta un tās izplatīšana ir nepārprotami aizliegta. Valstīm ir tiesiski instrumenti, kas ļauj bloķēt piekļuvi saturam, kurš pārkāpj to tiesību aktus. Jo īpaši tiek bloķēti Krievijā bāzēti televīzijas kanāli, kas pārraida propagandu.

2. Likumdevēji pielāgo tiesisko regulējumu aktuālajiem izaicinājumiem. Viens no piemēriem ir 2024. gada grozījumi Latvijas Krimināllikumā, ar kuriem kriminalizēta dziļviltojumu (ar mākslīgo intelektu radīta vai manipulēta satura) izmantošana vēlēšanu ietekmēšanai. Savukārt Lietuva 2024. gadā grozīja savu Kriminālkodeksu, aizliedzot izmantot manipulētus sociālo mediju kontus, lai izplatītu informāciju, kuras mērķis ir kaitēt valsts konstitucionālajai iekārtai, teritoriālajai integritātei, aizsardzībai vai citām valsts interesēm.

3. Baltijas valstīs atšķiras žurnālistikas un plašsaziņas līdzekļu regulējums. Latvijā un Lietuvā pastāv tiesību normas, kas nosaka profesionālos standartus, kuri jāievēro žurnālistikā un plašsaziņas līdzekļu darbībā. Tas ļauj valsts iestādēm vieglāk nošķirt leģitīmus plašsaziņas līdzekļus no manipulatīviem, taču vienlaikus rada arī riskus žurnālistikas neatkarībai. Igaunijā šajā jomā ir mazāk regulējošo normu.

4. Baltijas valstīs pastāv tiesību normas, kas ļauj bloķēt saturu, kurš pārkāpj likumus, piemēram, apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kārtību. Var tikt ierobežota piekļuve noteiktām tīmekļvietnēm un aizliegta atsevišķu televīzijas kanālu retranslācija, tostarp Krievijā bāzētiem medijiem, kas izplatījuši propagandu.

5. Baltijas valstis savos politikas dokumentos un komunikācijā ir uzsvērušas sabiedrības informatīvās noturības stiprināšanas nozīmi. Vairākos politikas plānošanas dokumentos ir atzīti dezinformācijas radītie draudi, nepieciešamība veicināt medijpratību un aizsargāt nacionālo informatīvo telpu. Tas liecina, ka politiskajā dienaskārtībā kvalitatīva satura pieejamība un medijpratības veicināšana tiek aplūkota arī no drošības perspektīvas.

Valsts iestāžu uzmanība žurnālistikas atbalstam ir atšķirīga. Latvijā un Lietuvā ir ieviesti mehānismi plašsaziņas līdzekļu atbalstam, tostarp finansiālam, savukārt Igaunijā šādas politikas nav.

6. Baltijas valstu atbildīgās iestādes aktīvi neuzrauga Prakses kodeksa dezinformācijas jomā īstenošanu. Valstis atrodas dažādos Digitālo pakalpojumu akta nacionālā koordinatora izveides posmos. Ziņojuma sagatavošanas laikā Igaunijā digitālo pakalpojumu koordinators vēl nebija izraudzīts.

Latvijā amatpersonas par augstāku prioritāti uzskata Digitālo pakalpojumu akta īstenošanu, kas kopregulējuma sistēmā darbojas līdztekus Prakses kodeksam dezinformācijas jomā. Tās sagaida, ka būs pieejami nepieciešamie resursi un instrumenti Digitālo pakalpojumu akta prasību izpildes nodrošināšanai.

Tā kā Prakses kodekss dezinformācijas jomā ir brīvprātīgs dokuments, ko parakstījušas platformas, un lielākās platformas ir juridiski reģistrētas citās valstīs, nacionālās amatpersonas savu pienākumu izpildē uz šo kodeksu lielā mērā nepaļaujas.

7. Pēdējos gados ir publicēti daudzi Baltijas valstu nevalstisko un ārpus valdības struktūrām darbojošos organizāciju ziņojumi, pētījumi un komentāri. Tie ietver pētījumus par dezinformāciju un sabiedrības noturību pret to, diskusijas par žurnālistu drošību, ziņojumus par medijpratības stāvokli un citus materiālus. Šie dokumenti liecina, ka minētajiem jautājumiem sabiedriskajā dienaskārtībā tiek pievērsta ievērojama uzmanība.

8. Žurnālistu, tostarp faktu pārbaudītāju, profesionālo darbību nosaka ētikas kodeksi. Katrā Baltijas valstī darbojas viena vai vairākas organizācijas, kurām ir savs ētikas kodekss un mehānismi tā ievērošanas nodrošināšanai. Šīs organizācijas reti saņem sūdzības par faktu pārbaudē iesaistīto žurnālistu darbu, tomēr Latvijā ir izskatīti divi šādi gadījumi.

Turklāt vairākas faktu pārbaudes organizācijas ir Starptautiskā faktu pārbaudes tīkla (International Fact-Checking Network, IFCN) un Eiropas Faktu pārbaudes standartu tīkla (European Fact-Checking Standards Network, EFCSN) dalībnieces. Abām šīm organizācijām ir standarti, kas regulē dažādus faktu pārbaudes organizāciju darbības aspektus. Lai kļūtu par šo tīklu dalībniecēm, organizācijām ir jāatbilst noteiktajiem standartiem.

9. Faktu pārbaudes darbu regulē arī nerakstīti noteikumi, kas veidojas redakciju iekšienē. Faktu pārbaudītāji par sava darba galvenajiem mērķiem uzskata dezinformācijas, īpaši Krievijas izplatīto naratīvu, apkarošanu, sabiedrības izglītošanu un politiķu atbildības veicināšanu.

Faktu pārbaude ir kolektīvs darbs, kurā iesaistās vairāk nekā viena persona. Sadarbība notiek dažādos posmos — izvēloties raksta tēmu, izvērtējot informācijas avotus un pārskatot materiālu pirms publicēšanas.

Starp kritērijiem, kas nosaka, vai konkrēts apgalvojums tiks pārbaudīts, ir tā popularitāte sociālajos medijos un informācijas avota atpazīstamība vai ietekme, piemēram, vai apgalvojuma autors ir ietekmīgs politiķis.

Vienlaikus faktu pārbaudītāji izmanto arī savu profesionālo žurnālistisko vērtējumu, ņemot vērā apgalvojuma iespējamo kaitējumu un tā nozīmīgumu sabiedrības informēšanā.

Ar pilnu ziņojumu var iepazīties šeit: