Vai vēja turbīnu infraskaņa kaitē sirds veselībai?

APGALVOJUMS

Maincas Universitātes pētījums pierāda, ka turbīnu infraskaņa bojā cilvēka sirdi.

SECINĀJUMS

Trūkst konteksta. Pētījumā salīdzina, cik bieži sirds kaites atklaja Vācijas teritorijas ar un bez vēja parkiem. Infraskaņas ietekme uz sirds veselību ir neviennozīmīga.

Populārā Facebook ierakstā stāsta par pētījumu Vācijā, kas it kā pierāda vēja turbīnu radītās infraskaņas kaitīgo ietekmi uz sirdi. Tā rezultāti vismaz pagaidām nav ticami. 

Ierakstā pausts:

“Vēja turbīnu radītā infraskaņa bojā cilvēka sirdi – izmērāmi un būtiski. (..) Maincas Universitātes Medicīnas centra epidemioloģiskais pētījums, kas tika prezentēts Vācijas Iekšķīgo slimību biedrības (DGIM) 132. kongresā 2026. gada aprīlī, sniedz līdz šim spēcīgākos reālās pasaules pierādījumus.”

Kas ir infraskaņa?

Infraskaņa ir skaņas viļņi ar frekvenci zem 20 herciem. Infraskaņu parasti uzskata par cilvēkiem nedzirdamu, taču to var uztvert, ja infraskaņai ir ļoti augsta intensitāte jeb skaļums. Dabā infraskaņu rada, piemēram, vulkāni, okeāna viļņi, ūdenskritumi un ziemeļblāzma. Ikdienā braucot automobilī cilvēks ir pakļauts 95–95 decibelu vai augstākai infraskaņai, bet vilcienā – līdz pat 120 decibeliem.

Avots: Mācību platforma SaveMyExams.

Kas ir ierakstā minētais pētījums?

Šogad aprīlī Maincas Universitātes pētnieki Vācijas Iekšķīgās medicīnas biedrības konferencē prezentēja sava pētījuma provizoriskus rezultātus. Tajā salīdzināja četras Vācijas teritorijas: divas, ap kurām ir daudz vēja parku un divas, ap kurām to ir pavisam maz. Autori secina, ka teritorijās, kurā notikusi “masveida vēja enerģijas attīstība”, iedzīvotāji biežāk diagnosticēti ar neprecizētu sirds aritmiju un sirds mazspēju.

Pētījumā netika tieši mērīta infraskaņas ietekme. Vēja turbīnas rada arī skaņu un nereti cilvēkos izraisa ilgstošu neapmierinātību un stresu, kas nav tieši saistīts ar turbīnu fizisko iedarbību. Pētījuma autori, analizējot datus, ņēmuši vērā, piemēram, iedzīvotāju vecumu, dzimumu, dažādus sirds slimību riska faktorus – lai panāktu, ka galvenā atšķirība starp dalībniekiem būtu tieši atrašanās netālu no vēja parkiem. Taču šāda veida pētījumos ir ļoti grūti izsvērt, kas tieši ietekmējis konkrēto kaišu parādīšanos.

Patlaban petījums vēl nav publicēts akadēmiskā žurnālā. Publiski pieejams tikai plakāts, ar kuru Maincas pētnieki prezentēja savus rezultātus.

Pirms akadēmiskie žurnāli izlemj publicēt kāda pētījuma rezultātus, tiek veikta zinātniskā recenzēšana jeb peer-review. Proti, redakcija izvēlas kvalificētus jomas ekspertus, kas piedalās manuskripta izvērtēšanā – pārbauda pētījuma dizainu, darbā izmantotās metodes, statistisko analīzi, rezultātu interpretāciju un citus aspektus. Dažkārt recenzenti pieprasa, lai pētnieki veic papildu eksperimentus. Iespējams, recenzēšanas laikā pētnieki pārskatīs savas metodes, veiks papildu eksperimentus, nonāks pie citiem secinājumiem vai tieši otrādi – iegūs spēcīgāku pamatojumu savai hipotēzei. Dažkārt paiet vairāki gadi, līdz manuskripts pārtop recenzētā akadēmiskā publikācijā. Šie Maincas zinātnieki jau iepriekš publicējuši nekvalitatīvu pētījumu par infraskaņu un sirds veselību (par to tālāk rakstā).

Kas zināms par infraskaņu un sirdi?

Re:Check atrada, ka jaunākais akadēmiskais pētījumu apkopojums par infraskaņu un sirds veselību publicēts šogad februārī. To sagatavoja pētnieku kolektīvs ar zinātniekiem no Kanādas, Brazīlijas un Vācijas. Atsevišķiem pētījumiem var būt dažādas nepilnības, tādēļ kopējo ainu vislabāk var saprast, veidojot apkopojumus, kuros analizē vairāku zinātnieku atklājumus. Balstoties uz pētījumu rezultātiem kolektīvs secina: “Neskatoties uz gadu desmitiem ilgu pētniecību, joprojām pastāv daudz neskaidrību.”

Apkopojumā kolektīvs vispirms apskata citu Maincas Universitātes pētījumu. Tajā pētnieki stundu pakļāva no 18 senioriem izoperētus sirds audus ļoti intensīvai infraskaņai. Pēc tam viņi ļāva audiem “pukstēt” jeb kontrahēt 30 minūtes. Audu paraugiem, kas atradās 110 un 120 decibelos, “puksti” bija attiecīgi par 11% un 18% vājāki nekā kontroles grupā. Pie 100 decibeliem atšķirības nebija.

Šo pētījumu plaši kritizēja citi zinātnieki. Pirmkārt, eksperimentā bijuši apstākļi, kuros audu paraugi atradušies spēcīgā gaisa plūsmā un tikuši mehāniski raustīti. Tas nenoliedzami ietekmējis rezultātus. Otrkārt, pētījumā izmantotās ierīces nav piemērotas tik intensīvas infraskaņas mērīšanai. Rezultātā infraskaņas intensitāte, visticamāk, bijusi daudz lielāka, nekā autori domājuši. Treškārt, Maincas pētnieku secinājumi neesot attiecināmi uz cilvēkiem, jo atšķirībā no eksperimentā izmantotajiem audiem cilvēka sirds nekarājas gaisā. To apņem blīvi krūškurvja audi, kas būtiski samazina infraskaņas intensitāti. Piektkārt, reālos apstākļos turbīnu infraskaņa, kas nonāk līdz cilvēkiem, būtu daudz vājāka. Piemēram, mazāk nekā 150 metru attālumā 145–200 metru augstu vēja turbīnu radītās infraskaņas intensitāte ir 55–70 decibeli. 

Tālāk kolektīvs min nelielu 1985. gada pētījumu Vācijā, kurā iegūti neviennozīmīgi rezultāti par 95–120 decibelu infraskaņas ietekmi uz asinsspiedienu. Vēl mazākā 2004. gada pētījumā desmit dalībniekus stundu pakļāva 110 un 120 decibelu infraskaņai. Dažiem no viņiem palielinājās asinsspiediens un sirds ritms, bet citiem – samazinājās.

2019. gadā Kanādas Veselības ministrija publicēja pētījumu par divām valsts provincēm. Tajā aptaujāja iedzīvotājus, kas dzīvoja no 600 metru līdz 10 kilometru attālumā no vēja turbīnām. Pētnieki arī mērīja troksni un infraskaņu, lai saprastu, vai tie ir saistīti ar iedzīvotāju sūdzībām par miega traucējumiem, stresu un dažādām veselības problēmām, tajā skaitā paaugstinātu asinsspiedienu. Pētnieki secināja, ka šādas korelācijas nav. Taču vairāki faktori – 30 decibelu vai skaļāks troksnis, mirgojošas gaismas, vibrācijas, turbīnu redzēšana – bija saistīti ar ilgstošu aizkaitinājumu jeb neapmierinātību. Retāk to juta cilvēki, kuru apkaimē naktī bija citi skaļāki skaņas avoti, un tie, kas vēja turbīnu dēļ saņēmuši, piemēram, kādus maksājumus vai apkārtējās vides uzlabojumus. Aizkaitinājums var izraisīt stresu, paaugstinātu asinsspiedienu un citus simptomus, par kuru cēloni mēdz uzskatīt vēja turbīnas.

Kolektīvs ari norāda, ka 2019. gadā Kopenhāgenas zinātnieki analizēja 23 tūkstošu medmāsu medicīnas datus. Viņi atklāja nelielu korelācija starp neregulāru sirdsdarbību un dzīvi vietās, kur dzirdams vēja turbīnu troksnis (nevis infraskaņa). Taču, kā norāda paši autori, galvenais cēlonis, visticamāk, ir ilgstošs aizkaitinājums, nevis fiziska skaņas ietekme.

Divi – 2021. un 2022. gada – pētījumi liecina, ka zemas frekvences skaņa (ne infraskaņa) nedaudz ietekmē laiku starp sirdspukstiem un asins plūsmu ādas asinsvados.

2023. gadā Sidnejas Universitātes un citu mācību iestāžu zinātnieki publicēja pētījumu, kurā cilvēkus trīs diennaktis pakļāva aptuveni 90 decibelu infraskaņai, tādējādi imitējot vēja turbīnu iespaidu. Viņi secināja, ka tā neizraisa veselības traucējumus.

Tātad šajā akadēmiskajā apkopojumā apskatīti vairāki pētījumi par potenciālu infraskaņas ietekmi uz sirds un asinsvadu veselību. Patlaban tā nav līdz galam skaidrs, taču vairumā pētījumu kaitējums nav konstatēts. 

Šis raksts ir daļa no Re:Check darba, pārbaudot iespējami maldinošus ierakstus META platformās Facebook un Instagram. Par mūsu sadarbību ar META lasi šeit.

Plašāk par vērtējuma skalu un mūsu darba metodēm lasi šeit. Ja redzi apšaubāmu apgalvojumu, sūti to uz recheck@rebaltica.com vai dod ziņu mūsu sociālo mediju kontos.