Vai Pēteris I nopirka Baltiju jeb kas izplata Krievijas uzturētu mītu?

Nav taisnība – apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors neapzināti maldina vai melo

Sociālajos medijos un Krievijas interneta vietnēs jau gadiem izplata vēstījumu, ka savulaik Krievijas cars Pēteris I nopircis Baltiju no Zviedrijas, to civilizējis un modernizējis. Taču Pēteris I Latvijas teritoriju nevis nopirka, bet gan iekaroja. Nav arī tiesa, ka cars šo teritoriju civilizēja – tā tolaik jau bija rietumnieciska un te bija attīstīts ceļu tīkls, izglītības iestādes un pārvaldes sistēma, kuru Krievijas impērija lielā mērā lēma saglabāt.

Septembra beigās par Pēteri I, kas šo zemi nopircis un atdzīvinājis, Facebook rakstīja kāda lietotāja, kura regulāri izplata prokrieviskus vēstījumus, maldinošu informāciju par Latviju, kovida potēm un citiem tematiem. Viņa gaužas, ka Eiropa mūsu zemi pārvērš par militāru poligonu un iznīcina visu svēto. Tam pretstata carisko Krieviju:

“Kādreiz Lielais Pēteris šo zemi atpirka no Zviedriem un atdzīvināja (civilizēja), “izcērtot logu” uz Eiropu. Šodien Eiropa šo “palodzi” pārvērš par poligonu, iznīcinot visu, kas te gadsimtiem un gadu tūkstošiem bijis vērtīgs un Svēts.”

Ieraksta autore noklusē, ka militāro mācību infrastruktūru un aizsardzības spējas kopumā Latvija stiprina tiešā kontekstā ar Krievijas pilna mēroga karu Ukrainā. To dara Latvijas demokrātiski ieviestā ievēlētā vara, nevis Eiropa.

Par Pēteri I kādā TikTok video runā arī blogeris Sergejs Hromenkovs. Viņš to publicēja oktobra vidū – drīz pēc tam, kad Kurzemes rajona tiesa piesprieda viņam gada cietumsodu un izraidīšanu no Latvijas. Medijos ziņots, ka Hromenkovs apsūdzēts par to, ka pērn TikTok publicēja četrus videoierakstus krievu valodā, kuros slavināja un attaisnoja Krievijas bruņoto spēku izdarītos kara noziegumus Ukrainā.

Jaunākajā video blogeris pauž, ka, pat ja visi krievi pametīs Latviju, latvieši atradīšot citu “upuri” un vienmēr ar kādu būšot neapmierināti:

“Jo jūs bijāt zem zviedriem, zem vāciešiem, zem krieviem. Zem kā vien jūs nebijāt, saprotiet. Tikai krievi jums kaut ko ir iemācījuši. Pēteris I taču nopirka jūs no zviedriem. To jūs aizmirstat. Sūtīja jūs uz Sanktpēterburgu, bļ**j mācīties bļ**j, jo jūs bijāt ciltis, neizglītoti laucinieki. Bet tagad esat kungi.”

Jāpiebilst, ka šogad stāsti par Pēteri I, kurš it kā nopircis Baltijas teritoriju, izplatīti arī Lietuvā. Par to rakstīja portāls Delfi. Kādā video klāstīts, ka Krievija esot likumīga “Pribaltikas” īpašniece, jo savulaik to no Zviedrijas nopircis Pēteris I. Tās ir muļķības. Šādu un līdzīgus vēstījumus jau gadiem izplata Krievijas propagandas kanāli un interneta vietnes. Savukārt drīz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā diktators Vladimirs Putins sevi salīdzinājis ar “krievu zemju savācēju” Pēteri I.

Kā Latvijas teritorija nonāca Krievijas sastāvā?

Latvijas teritorija 18. gadsimtā tika iekļauta cariskās Krievijas sastāvā lielvaru cīņu rezultātā, norādīts Nacionālajā enciklopēdijā. Arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis rakstiskā atbildē Re:Check skaidro, ka politiskās varas maiņa bija “rezultāts cara Pētera I teritoriālajiem tīkojumiem paplašināt Krievijas robežas tieši ar kara palīdzību un rezultāts zviedru armijas sakāvei kaujas laukā”. Arī grāmatā Karš un miers Baltijā 1560–1790 vēsturnieks Stjuarts Ouklijs apraksta karadarbību reģionā un norāda, ka 1710. gada vasarā Rīga krita (nevis tika nopirkta).

Hronoloģiski Latvijas teritorijas iekļaušana Krievijā notika trīs posmos, nevis vienā, kā var noprast no sociālajos medijos paustā. Par katru no tiem var izlasīt Nacionālajā enciklopēdijā (šeit). Pētera I kontekstā šajā rakstā detalizētāk par pirmo posmu.

Attēls: Latvijas teritorijas iekļaušana cariskajā Krievijā. Avots: Nacionālā enciklopēdija.

Vispirms Krievija uzvarēja Zviedriju Lielajā Ziemeļu karā (1700–1721), kā rezultātā pievienoja Krievijas impērijai  Vidzemi līdz ar Rīgu.

Izšķirošo cīņu krievu karaspēks sāka pēc uzvaras Poltavas kaujā 1709. gadā. Krievu karaspēka daļas, neņemot vērā cara aizliegumu postīt ieņemtās teritorijas, devās uz Rīgu cauri Vidzemei un Kurzemei, postot, laupot, slepkavojot un ņemot gūstā vietējos iedzīvotājus, skaidrots Nacionālajā enciklopēdijā. Vēsturnieks Cīrulis norāda, ka krievu armija intensīvi bombardēja Rīgu astoņus mēnešus – līdz 1710. gada jūnijam. Tad krievu pārspēka dēļ 1710. gada jūnijā Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators Nilss Strembergs piekrita noslēgt pamieru un sākt izstrādāt Rīgas padošanās nosacījumus.

Ar kādiem nosacījumiem iegūta Vidzeme?

Rīgas pilsēta un Vidzemes bruņniecība zvērēja uzticību caram, un jūlijā parakstīja kapitulācijas līgumu. Tas faktiski garantēja Vidzemes autonomiju, jo Krievija apņēmās neiejaukties tās pārvaldē, tiesvedībā, ekonomikā, arī valodas un reliģijas lietās.

Apmaiņā pret uzticības zvērestu cars Vidzemei piešķīra dāsnas privilēģijas, turklāt vācbaltiešu muižnieki – apejot Zviedrijas karali – tika atzīti par galveno politisko spēku Vidzemē, skaidro Cīrulis. “Lielā mērā 1710. gada līgumi Baltijai ļāva saglabāt savu rietumniecisko raksturu Krievijas sastāvā līdz pat cara impērijas sabrukumam 1917. gadā. Teju visi turpmākie valdnieki respektēja īpašo statusu, kuru Pēteris I bija garantējis tā saucamajām vācu provincēm Vidzemei un Igaunijai.”

Kā radās mīts par Baltijas zemju “atpirkšanu”?

Mīta saknes meklējamas niansē, kas saistās ar vienpadsmit gadus vēlāk – 1721. gadā – noslēgto Nīstades miera līgumu. Šis līgums izbeidza Lielo Ziemeļu karu un juridiski apstiprināja Vidzemes un Rīgas iekļaušanu Krievijā. Cīrulis no Nacionālā vēstures muzeja skaidro, ka saskaņā ar līgumu Zviedrija nodeva Krievijai arī citas krievu armijas iekarotās teritorijas – Igauniju, Ingriju un daļu Karēlijas ar Vīborgas pilsētu. Savukārt Krievija apņēmās atvilkt karaspēku no Zviedrijai piederošās Somijas, un kā simbolisku kompensāciju par visām zaudētajām teritorijām Zviedrijai maksāt divus miljonus dālderu. 18. gadsimtā kompensāciju maksāšana par zaudētajām teritorijām bijusi ierasta diplomātiska prakse.

Cīrulis norāda, ka miera līguma tekstā Vidzeme, Igaunija, Ingrija un Karēlija dēvētas par “Zviedrijas kroņa provincēm, [kuras] šajā karā iekarojuši Viņa Cariskās majestātes ieroči”. Tātad pat miera līgumā norādīts uz šo zemju iekarošanu militārā ceļā, nevis nopirkšanu. Otrkārt, minētie divi miljoni dālderu nav saistīti ar konkrētu teritoriju – šī summa ir minēta līguma pantā, kurā aprakstīti Krievijas pienākumi pret Zviedriju galvenokārt saistībā ar armijas atvilkšanu no Somijas. Treškārt, nav saglabājušās ziņas, ka Krievija šo summu Zviedrijai jebkad būtu samaksājusi.  

Vai Pēteris I mūs “civilizēja”?

Tā nav taisnība. “To var uzskatīt par klaji tendenciozu, faktuāli nepareizu apgalvojumu, kura saknes visdrīzāk meklējamas krievu šovinisma idejās,” pauž vēsturnieks Cīrulis. Viņš skaidro, ka 17.-18. gadsimta mijā Pēteris I labi apzinājās Krievijas ekonomisko un tehnoloģisko atpalicību, salīdzinot ar vācu zemēm, Holandi, Angliju vai Zviedriju. Vidzemē bija labi organizētā vācbaltu muižniecība, kas nodrošināja efektīvu pārvaldes struktūru, pilsētu rātes gādāja par pašpārvaldi, cunftes piesaistīja profesionālus amatniekus. Jau zviedru laikā Vidzemē bija izveidots pasta ceļu tīkls, pilsētās un laukos dibinātas skolas un Tērbatas Universitāte. Iekarojot “vācisko” Vidzemi un Rīgu, Krievija ne tikai “izcirta logu uz Eiropu” jeb piekļuvi Baltijas jūrai, bet arī ieguva Krievijai rietumniecisku provinci ar vācisku eliti un ciešām saitēm Eiropā, uzsver Cīrulis.

Turklāt pēc Lielā Ziemeļu kara beigām Baltijā vēl ļoti ilgi saglabājās minimāla krievu kultūras ietekme, skaidro Cīrulis. Balstoties uz 1710. gada vienošanos, Vidzeme un Igaunija, kā arī pēc 1795. gada arī Kurzeme – kultūras, valodas, reliģijas, arī iekšējās pārvaldības ziņā – faktiski bija autonomas provinces. 

Secinājums: Latvijas teritorija cariskās Krievijas sastāvā nonāca militāru cīņu rezultātā. Tas notika 18. gadsimtā trīs posmos. Pēteris I neatpirka šo zemi, bet iekaroja. Nav arī tiesa, ka Pēteris I tagadējo Latviju civilizēja vai izglītoja – tā daudzās jomās jau bija attīstītāka nekā tolaik Krievijas impērija.

Visus Re:Check rakstus lasi ŠEIT!
Ja arī jūs redzat apšaubāmu apgalvojumu, sūtiet to mums uz recheck@rebaltica.com

Par projektu: Re:Check ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica paspārnē strādājoša faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuāla laboratorija. Pārbaudīto faktu vērtējumam izmantojam sešas iespējamās atzīmes un krāsas: patiesība (izteikums ir precīzs un faktoloģiski pierādāms), tuvu patiesībai (apgalvojums ir lielākoties patiess, taču ir pieļautas sīkas neprecizitātes), puspatiesība (apgalvojums satur gan patiesu, gan nepatiesu informāciju, daļa faktu ir noklusēta), drīzāk nav taisnība (apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un/vai konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs), trūkst konteksta – tiek salīdzinātas nesalīdzināmas lietas, izteikums ir pretrunā ar paša iepriekš teikto vai darīto vai trūkst būtiskas papildu informācijas un nav taisnība (apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors neapzināti maldina vai melo). Vērtējumu piešķir vismaz divi redaktori vienojoties.