Aizspriedumi un loģikas kļūdas: argumentu un lēmumu pieņemšanas ceļš

BECID
October 28, 2024 ·

Autores: Monika Henlija (Hanley) un Krista Luīze Priedīte

Loģikas kļūdu un dažādu aizspriedumu cēloņi ir līdzīgi, un kā loģikas kļūdas, tā aizspriedumi veicina stereotipizāciju un stigmatizāciju. Medijpratība un kritiskā domāšana ir kompetences, kas ļauj izbēgt no šiem “spriedumu slazdiem”. Šis ir noslēdzošais raksts sērijā, kas tapis kopā ar Baltijas Mediju izcilības centru, kurā aplūkojam lēmumu pieņemšanas procesus, iepazīstinot lasītājus ar zināmākajām loģikas kļūdām un aizspriedumiem, kas būs atpazīstami ikvienam, kā arī sniedzam padomus, kā tos atpazīt un no tiem izvairīties.

Loģikas kļūdas un aizspriedumi var būt nemanāmi, ja nepievēršam uzmanību tam, kā paši veidojam savus argumentus. Tie ietekmē spriedumus un lēmumus, tādēļ zināšanas par to, kā atpazīt šos slazdus, ļauj domāt kritiskāk un izvairīties no to ietekmes ikdienā. Lai arī jēdzieni ir radniecīgi, tie nav sinonīmi. Aizspriedumi saistīti ar informācijas uztveres un interpretācijas procesu, un to, kā šajā procesā rodas nepamatoti spriedumi vai pat sistemātiskas domāšanas kļūdas. Savukārt loģikas kļūdas saistītas ar argumentu uzbūvi.

Domāšanas process, kas ved pie (aiz)sprieduma

Esam apkopojuši 12 aizspriedumu veidus, ko ir vērts iegaumēt, lai atpazītu savā (un līdzcilvēku) domāšanā un mācītos izvairīties no to ietekmes nākotnē.

• Apstiprinājuma aizspriedums: Mūsu smadzenes nereti izvēlas “iet vieglāko ceļu” – mēs neiedziļināmies jautājumā un “pārapstiprinām” to, kas mums jau ir zināms. Apstiprinājuma aizspriedums ir tendence meklēt tādu informāciju, kas apstiprina mūsu jau esošos uzskatus, un ignorēt pierādījumus, kas ir pretrunā tiem.
• Enkura aizspriedums: Situācijās, kad par konkrēto jautājumu īsti nezinām neko, informācija, ko saņemam vispirms, var šķist vērtīgāka nekā tā patiesībā ir. Šis aizspriedums ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu, balstot (jeb noenkurojot) secinājumus tieši uz pirmo iegūto informāciju. Lai no tā izvairītos, vienmēr ir svarīgi pārskatīt visu iegūto informāciju, lai saprastu, vai sākotnēji uzzinātais tiešām ir tik svarīgs un patiess.
• Pieejamības efekts: Vai tas, ka informācija atrodama meklēšanas servisa pirmajā lapā, nozīmē, ka tā ir patiesa un uzticama? Reizēm – jā, reizēm – nē. Vieglāk pieejama informācija ne vienmēr ir uzticamāka! Pieejamības aizspriedums saistīts tieši ar informācijas pieejamību, liekot pārvērtēt vieglāk iegūstamas informācijas nozīmi, vienlaikus nenovērtējot grūtāk iegūstamas informācijas nozīmi.
• Aizmuguriskā neobjektivitāte: Nākotni paredzēt nav iespējams. “Tā jau es domāju,” ir viens no sarkanajiem karogiem, kas liecina, ka cilvēks ir pārliecināts par savu spēju iepriekš paredzēt notikumu gaitu. Aizmuguriskā neobjektivitāte  ir tieksme pēc notikuma ticēt, ka mēs jau iepriekš visu laiku zinājām, ka tas notiks.
• Halo efekts: Reizumis tikai viena pozitīva iezīme var ietekmēt mūsu spriedumu par kādu notikumu, personību vai cilvēku grupu. To sauc par halo efektu. Halo efekta ietekmē šī pozitīvā iezīme pārmāc visu pārējo, ko uzzinām par konkrēto jautājumu, pieņemot, ka arī visas pārējās iezīmes ir pozitīvas.
• Negativitātes aizspriedums: Negativitātes aizspriedums savā ziņā ir līdzīgs halo efektam, taču, kā jau nosaukums liecina, tas attiecas uz negatīvu informāciju. Šī aizsprieduma gadījumā mēs piešķiram lielāku nozīmi negatīvai informācijai. Pat tad, ja tā ir mazāk svarīga.
• Rāmēšanas efekts: Kas šķiet uzticamāks – teksts, kas pilns gramatikas kļūdām? Vai tomēr teksts bez gramatikas un stila kļūdām, skaisti noformēts un sagatavots publicēšanai? Rāmēšanas efekts nozīmē to, ka savā uztverē ļaujam dominēt formai, nevis saturam, ietekmējoties no informācijas sniegšanas veida, nevis pašas informācijas un satura.
• Nepareizu izmaksu kļūda: Tā ir tendence turpināt ieguldīt laiku, naudu vai resursus kādā lietā tikai tāpēc, ka mēs jau esam tajā ieguldījuši, pat ja tā vairs nav noderīga.
• Spēlmaņa kļūda: Šķietamas likumsakarības un veiksmīgu (vai neveiksmīgu) sakritību virknes var likt pieļaut spēlmaā kļūda. Spēlmaņa maldīgais pieņēmums liek domāt, ka kaut kas notiks (vai tieši otrādi – nenotiks) tikai tāpēc, ka kādu laiku tas nav noticis, vēloties atrast saikni starp vēlamā iznākuma varbūtību un iepriekšējiem notikumiem
• Pārmērīga pašpārliecinātība: Pārvērtējot sevi, savas spējas un zināšanas, pārmērīga pašpārliecinātība var ietekmēt lēmumu pieņemšanu, liekot nekritiski izvērtēt savu kompetenci un nepietiekami novērtēt kļūdu iespējamību.
• Savtīguma aizspriedums: Savtīguma aizspriedums ir tieksme savus panākumus saistīt ar mūsu pašu spējām, visas neveiksmes noveļot uz ārējiem faktoriem, ko nevaram ietekmēt.
• Grupas domāšana: Nepiekrist vairākuma viedoklim reizēm var šķist izaicinoši, un grupas domāšana ir aizspriedumu veids, kurā notiek pielāgošanās grupas viedoklim un uzskatiem, pat ja tie nav mūsu interesēs vai ir balstīti kļūdainā informācijā. Ir svarīgi uzklausīt vairākumu, taču arī vairākuma viedoklis ir jāizvērtē kritiski.

Loģikas kļūdas: kā izvairīties no kļūdainiem argumentiem?

Lai izvairītos no kļūdām savos argumentos un spētu tās atpazīt sarunbiedra apgalvojumos,  vispirms jāsaprot, kas tās īsti ir un kādi ir “sarkanie karogi”, kas liecina, ka kāds izmanto kļūdainus argumentus. Šeit aplūkosim 10 bieži sastopamas loģikas kļūdas, ar piemēriem paskaidrojot to uzbūvi un to, kur tad īsti rodas kļūda.

• Ad Hominem jeb “atsaukšanās uz personību”  nozīmē to, ka argumentā tiek uzbrukts indivīdam – viņa personībai, tēlam, raksturam, nevis viņa argumentam. Ad Hominem pasliktina diskusijas kvalitāti.
  Piemērs: debatēs par klimata pārmaiņām dalībnieks A norāda uz nepieciešamību rīkoties, lai palēninātu klimata pārmaiņu gaitu. Dalībnieks B savā atbildē izmanto Ad Hominem argumentu un tā vietā, lai atbildētu uz argumentu no savas pozīcijas, norāda: “Jūs tā sakāt, jo pirms kāda laika darbojāties vides aizsardzības biedrībā.” Arguments ir saistīts ar dalībnieka A personību un profesionālo darbību, nevis viņa pausto apgalvojumu.
• Atsaukšanās uz autoritāti nozīmē, ka arguments nav balstīts pierādījumos, bet veidots, paļaujoties uz personas autoritāti vai eksperta statusu. Lai no tā izvairītos, vienmēr jāseko pierādījumiem.
  Piemērs: sarunā par uzņēmuma attīstību kāds darba kolēģis, neizmantojot datus un kokrētus rādītājus, kas ļautu viņam pašam nonākt pie šāda sprieduma, paziņo: “Uzņēmuma vadība saka, ka mūsu firma ir finansiāli stabila. Nesenie zaudējumi nav ietekmējuši uzņēmumu un mums nav jāuztraucas ne par ko.”
• Viltus dilemmas gadījumā tiek piedāvātas tikai divas izvēles iespējas kādas problēmas risinājumam, kaut gan realitātē risinājumu var būt daudz vairāk.
  Piemērs: sarunā par kāda likumprojekta grozījumiem politiķis paziņo: “Vai nu jūs piekrītat manam ierosinājumam, vai arī esat pret attīstību un izaugsmi!”
• Slidenā nogāze ir arguments, kurā bez pierādījumiem tiek apgalvots, ka kāda darbība neizbēgami radīs negatīvu notikumu virkni.
  Piemērs: sarunā par viendzimuma laulību legalizāciju kāds apgalvo: “Ja mēs pieļausim viendzimuma laulības, izpratne par tradicionālu laulību tiks sagrauta, tādējādi iznīcinot laulības institūtu, sociālo struktūru un ģimeni kā sabiedrību veidojošu vienību.”
• Salmu vīrs (saukts arī par putnubiedēkli) ir pretinieka argumenta sagrozīšana, lai atvieglotu uzbrukumu.
  Piemērs: mājas iedzīvotāju kopsapulcē dalībnieks A ierosina iespēju kāpņu telpās ieviest novērošanas kameras, jo apkaimē apzagti vairāki mājokļi. Klasiska salmu vīra atbilde no dalībnieka B: “Tātad jūs neuzticaties saviem kaimiņiem?”
• Pārsteidzīgs vispārinājums ir visaptverošs apgalvojums bez pamatotiem pierādījumiem (var būt ierobežoti pierādījumi vai viens piemērs), pēc būtības – aizspriedums.
  Piemērs: “Hostelī, kurā vēlējos palikt Parīzē, mani apkrāpa. Parīze ir pilna ar krāpniekiem!”
• Apļveida argumentācija ir tāds arguments, kas izmanto secinājumu kā pierādījumu, lai atbalstītu pats sevi.
  Piemērs: “Bībelē rakstīta patiesība, jo Bībelē tā teikts un Bībele ir Dieva vārds.”
• Emocionāla apelācija nozīmē emocionālas valodas izmantošanu, lai kādu pārliecinātu, nesniedzot pierādījumus.
  Piemērs: labdarības kampaņas ziedojumu vācēji paziņo: “Ziedojiet mūsu mērķim tik, cik vien varat. Bez jūsu atbalsta bērni cietīs!”
• Post hoc, ergo propter hoc ir tāda veida arguments, kurā ietverts pieņēmums, ka viens notikums izraisīja otru. Tas ir apgalvojums, ka sakritība ir cēloņsakarība.
  Piemērs: sociālo mediju vidē parādās apgalvojums: “Kopš darbu sākusi jaunā valdība, ir paaugstinājušies bezdarba rādītāji. Tā ir jaunās valdības vaina!”
• Bandwagon efekts ir apgalvojums, ka kaut kas ir patiess vai labs, jo tā domā citi.
  Piemērs: “Šobrīd visi iegādājas tieši šo viedtālruni. Šī modeļa pārdošanas rādītāji šobrīd ir augstāki nekā konkurentiem. Šis ir vislabākais telefons.”

Aizspriedumi un loģikas kļūdas, ko aplūkojām šī raksta ietvaros, protams, nav vienīgie “spriedumu slazdi”. Taču izpratne par to izcelsmi un uzbūvi gan palīdz saprast mūsu ikdienas lēmumu pieņemšanas procesus, gan palīdz skaidrot visdažādāko procesu cēloņsakarības kā vietējās sabiedrības, tā visas pasaules kontekstā.