Vai Pēteris I atpirka Latvijas teritoriju no Zviedrijas un mūs “civilizēja”?

Nav taisnība – apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors neapzināti maldina vai melo

Krievijas cars Pēteris I pēc Latvijas teritorijas nopirkšanas to civilizēja, bet tagad Eiropa šo zemi pārvērš par militāru poligonu un iznīcina visu svēto. Tā stāstīts kādā Facebook ierakstā, ar kuru dalījušies aptuveni 300 cilvēku. Taču Pēteris I Latvijas teritoriju iekaroja, nevis nopirka, un tā tolaik jau bija civilizētāka par Krievijas impēriju. Savukārt poligonus šeit būvē un drošību stiprina nevis Eiropa, bet Latvijas valsts, tā reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā.

“Lūk, par ko pārvērš mūsu zemi!”, tā autore sāk ierakstu, kas ilustrēts ar norādi par bīstamību pie militārā poligona Latvijā. Ierakstā arī pausts:

 “Kādreiz Lielais Pēteris šo zemi atpirka no Zviedriem un atdzīvināja (civilizēja), “izcērtot logu” uz Eiropu. Šodien Eiropa šo “palodzi” pārvērš par poligonu, iznīcinot visu, kas te gadsimtiem un gadu tūkstošiem bijis vērtīgs un Svēts.”

Ieraksta autore noklusē, ka aizsardzības spējas, tostarp jaunas militāro mācību infrastruktūras jomā, Latvija stiprina  tiešā kontekstā ar Krievijas pilna mēroga karu Ukrainā. To dara Latvijas demokrātiski ieviestā ievēlētā vara, nevis Eiropa.

Tāpat nav taisnība par Pēteri I un tagadējās Latvijas zemes civilizēšanu. 

Kā Latvijas teritorija nonāca Krievijas sastāvā?

Latvijas teritorija 18. gadsimtā tika iekļauta cariskās Krievijas sastāvā lielvaru cīņu rezultātā, norādīts Nacionālajā enciklopēdijā. Arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis rakstiskā atbildē Re:Check skaidro, ka politiskās varas maiņa bija “rezultāts cara Pētera I teritoriālajiem tīkojumiem paplašināt Krievijas robežas tieši ar kara palīdzību, un rezultāts zviedru armijas sakāvei kaujas laukā”.

Hronoloģiski Latvijas teritorijas iekļaušana Krievijā notika trīs posmos, nevis vienā, kā var noprast no Facebook ieraksta. Par katru no tiem var izlasīt Nacionālajā enciklopēdijā (šeit). Šī ieraksta kontekstā būtiskākais ir pirmais posms, tāpēc par to detalizētāk.

Vispirms Krievija uzvarēja Zviedriju Lielajā Ziemeļu karā (1700–1721), kā rezultātā tika pievienota Vidzeme līdz ar Rīgu.

Izšķirošo cīņu krievu karaspēks sāka pēc uzvaras Poltavas kaujā 1709. gadā. Krievu karaspēka daļas, neņemot vērā cara aizliegumu postīt ieņemtās teritorijas, cauri Vidzemei un Kurzemei, postot, laupot, slepkavojot un ņemot gūstā vietējos iedzīvotājus, devās uz Rīgu un aplenca pilsētu, skaidrots Nacionālajā enciklopēdijā. Vēsturnieks Cīrulis norāda, ka krievu armija intensīvi to bombardēja astoņus mēnešus – līdz 1710. gada jūnijam. Krievu pārspēka dēļ 1710. gada jūnijā Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators Nilss Strembergs piekrita noslēgt pamieru un sākt izstrādāt Rīgas padošanās nosacījumus.

Ar kādiem nosacījumiem iegūta Vidzeme?

Rīgas pilsēta un Vidzemes bruņniecība zvērēja uzticību caram, un 1710. gada jūlijā tika parakstīts kapitulācijas līgums. Tas faktiski garantēja Vidzemes autonomiju, jo Krievija apņēmās neiejaukties tās pārvaldē, tiesvedībā, ekonomikā, arī valodas un reliģijas lietās.

Krievija varēja pievērsties citām kara frontēm, kā arī guva juridisku apliecinājumu, ka vidzemnieki ir zvērējuši uzticību Pēterim I. Apmaiņā pret to cars Vidzemei piešķīra dāsnas privilēģijas, turklāt vācbaltiešu muižnieki – apejot Zviedrijas karali – no šī brīža tika atzīti par galveno politisko spēku Vidzemē, skaidro Cīrulis. “Lielā mērā 1710. gada līgumi Baltijai ļāva saglabāt savu rietumniecisko raksturu Krievijas sastāvā līdz pat cara impērijas sabrukumam 1917. gadā. Teju visi turpmākie valdnieki respektēja īpašo statusu, kuru Pēteris I bija garantējis tā saucamajām “vācu provincēm” Vidzemei un Igaunijai.”

Kā radās mīts par Baltijas zemju “atpirkšanu”?

Mīta saknes meklējamas niansē, kas saistās ar vienpadsmit gadus vēlāk – 1721. gadā – noslēgto Nīstades miera līgumu. Šis līgums izbeidza Lielo Ziemeļu karu un juridiski apstiprināja Vidzemes un Rīgas iekļaušanu Krievijā. Cīrulis no Nacionālā vēstures muzeja skaidro, ka saskaņā ar šo līgumu Zviedrija nodeva Krievijai arī citas krievu armijas iekarotās teritorijas – Igauniju, Ingriju un daļu Karēlijas ar Vīborgas pilsētu. Savukārt Krievija apņēmās atvilkt karaspēku no Zviedrijai piederošās Somijas, un kā simbolisku kompensāciju par visām zaudētajām teritorijām Zviedrijai maksāt divus miljonus dālderu. 18. gadsimtā kompensāciju maksāšana par zaudētajām teritorijām bijusi ierasta diplomātiska prakse.

Cīrulis norāda, ka saistībā ar šo miera līgumu un kompensāciju ir vairāki zīmīgi aspekti. Pirmkārt, miera līguma tekstā nepārprotami uzsvērts veids, kādā Vidzeme, Igaunija, Ingrija un Karēlija nonākušas Krievijas kontrolē. Proti, tās dēvētas par “Zviedrijas kroņa provincēm, [kuras] šajā karā iekarojuši Viņa Cariskās majestātes ieroči”. Tātad pat miera līgumā norādīts uz šo zemju iekarošanu militārā ceļā, nevis nopirkšanu. Otrkārt, minētie divi miljoni dālderu nav saistīti ar konkrētu teritoriju, bet gan šī summa ir minēta līguma 5. pantā, kur aprakstīti Krievijas pienākumi pret Zviedriju, galvenokārt, saistībā ar armijas atvilkšanu no Somijas. Treškārt, nav saglabājušās ziņas, ka Krievija šo summu Zviedrijai jebkad būtu samaksājusi.  

Vai Pēteris I mūs “civilizēja”?

Tā nav taisnība. “To var uzskatīt par klaji tendenciozu, faktuāli nepareizu apgalvojumu, kura saknes visdrīzāk meklējamas krievu šovinisma idejās,” pauž vēsturnieks Cīrulis. Viņš skaidro, ka 17.-18. gadsimta mijā Pēteris I labi apzinājās Krievijas ekonomisko un tehnoloģisko atpalicību, salīdzinot ar vācu zemēm, Holandi, Angliju vai Zviedriju. Vidzemē bija labi organizētā vācbaltu muižniecība, kas nodrošināja efektīvu pārvaldes struktūru, pilsētu rātes gādāja par pašpārvaldi, cunftes piesaistīja profesionālus amatniekus. Jau zviedru laikā Vidzemē bija izveidots pasta ceļu tīkls, pilsētās un laukos dibinātas skolas un Tērbatas Universitāte. Iekarojot “vācisko” Vidzemi un Rīgu, Krievija ne tikai “izcirta logu uz Eiropu” jeb piekļuvi Baltijas jūrai, bet arī ieguva Krievijai rietumniecisku provinci ar vācisku eliti un ciešām saitēm Eiropā, uzsver Cīrulis.

Turklāt pēc Lielā Ziemeļu kara beigām Baltijā vēl ļoti ilgi saglabājās minimāla krievu kultūras ietekme, skaidro Cīrulis. Balstoties uz 1710. gada vienošanos, Vidzeme un Igaunija, kā arī pēc 1795. gada arī Kurzeme – kultūras, valodas, reliģijas, arī iekšējās pārvaldības ziņā, faktiski bija autonomas provinces. 

Secinājums: Latvijas teritorija cariskās Krievijas sastāvā nonāca militāru cīņu rezultātā. Tas notika 18. gadsimtā trīs posmos. Pēteris I neatpirka šo zemi, bet iekaroja. Nav arī tiesa, ka Pēteris I tagadējo Latviju civilizēja – tā daudzās jomās jau bija attīstītāka nekā tolaik Krievijas impērija. 

Šis raksts ir daļa no Re:Check darba, pārbaudot iespējami nepatiesus vai puspatiesus Facebook ierakstus, attēlus un video. Par Re:Check sadarbību ar Facebook lasiet šeit.
Visus Re:Check rakstus lasi ŠEIT!
Ja arī jūs redzat apšaubāmu apgalvojumu, sūtiet to mums uz recheck@rebaltica.com

Par projektu: Re:Check ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica paspārnē strādājoša faktu pārbaudes un sociālo tīklu pētniecības virtuāla laboratorija. Pārbaudīto faktu vērtējumam izmantojam sešas iespējamās atzīmes un krāsas: patiesība (izteikums ir precīzs un faktoloģiski pierādāms), tuvu patiesībai (apgalvojums ir lielākoties patiess, taču ir pieļautas sīkas neprecizitātes), puspatiesība (apgalvojums satur gan patiesu, gan nepatiesu informāciju, daļa faktu ir noklusēta), drīzāk nav taisnība (apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un/vai konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs), trūkst konteksta – tiek salīdzinātas nesalīdzināmas lietas, izteikums ir pretrunā ar paša iepriekš teikto vai darīto, vai trūkst būtiskas papildu informācijas un nav taisnība (apgalvojums neatbilst patiesībai, tam nav pierādījumu, izteikuma autors neapzināti maldina vai melo). Vērtējumu piešķir vismaz divi redaktori vienojoties.